Militarizācija Vācijā: cīņa par jaunu identitāti un varu

Militarizācija Vācijā: cīņa par jaunu identitāti un varu

Vācijas militārā politika un tās kultūras sekas šobrīd ir sociālo un politisko diskusiju uzmanības centrā. Pēc tam, kad 2022. gada 24. februārī Ukrainas karš bija centrālais šokējošais brīdis, Vācijā ir notikušas fundamentālas pārmaiņas militāro un drošības jautājumu uztverē. [Rosalux] ziņo, ka šīs izmaiņas īpaši liek apšaubīt iepriekš izveidoto "militārās savaldīšanas politiku", kas tika uzskatīta par noteicošo kopš atkalapvienošanās. Mainītā drošības politikas ainava jau ir radījusi vienprātību, kas tiek uzskatīta par nepieciešamu, lai saglabātu rīcībspēju starptautiskā mērogā.

Svarīgi ir arī tas, ka Vācijas stratēģiskā kultūra tagad arvien vairāk tiek raksturota kā dinamiska un mainīga. Kara dēļ Vācija ir atteikusies no ilglaicīgas draudzības ar Krieviju un tagad normalizē ieroču pārdošanu Ukrainai, kas tiek uzskatīta par daļu no lielāka naratīva jaunajā nacionālās drošības stratēģijā. [Springers] pievēršas tam, kā Vācijas stratēģiskā kultūra mainās no pasīvas uz aktīvāku lomu, un uzsver, ka konflikts Ukrainā ir ļoti paātrinājis šo attīstību.

Militarizācija un sociālā pieņemšana

[Rosalux] autors, pētot militāro kultūru, atspoguļo personīgo pieredzi un ģimenes saites ar ASV. Viņa partnera brālis bija iznīcinātāja pilots Irākas karā, kas lika viņam kritiski apšaubīt atšķirības starp ASV un Vācijas kultūrām. Pēdējos gados Vācijā ir kļuvušas nozīmīgākas militārās iesaistīšanās un pārbruņošanās, ko autors norāda uz neatbilstību starp atbalstu pārbruņošanai un iedzīvotāju faktisko vēlmi iesaistīties militārās darbībās.

Grūtības, ar kurām Bundesvērs piedzīvo jaunu karavīru vervēšanu, liecina par izaicinājumiem, ar kuriem saskaras militarizētā sabiedrība. Īpaši kopš obligātā militārā dienesta atcelšanas Bundesvērs ir saglabājis arvien lielāku klātbūtni, izmantojot reklāmu un publisko uzstāšanos. Rakstā tiek apgalvots, ka nepieciešams iekšējs pavērsiens, lai mobilizētu sabiedrību militārām operācijām, vienlaikus neignorējot sociālos un ekonomiskos izaicinājumus, ar kuriem saskaras Vācija.

Stratēģiskā kultūra pārejas posmā

Diskusija par stratēģisko kultūru Vācijā atklāj, kā pēdējo desmitgažu laikā ir ietekmēta attieksme un vērtības iedzīvotāju un politiskās elites vidū. [Springers] skaidro, ka izpratne par stratēģisko kultūru Vācijā ir unikāla, jo tajā apvienota reālistiska un konstruktīvisma izpratne. Īpaši tiek uzsvērts, ka Vācijas stratēģiskā kultūra ilgu laiku tika uzskatīta par atturīgu un pasīvu, taču tagad tas pakāpeniski mainās.

Lai labāk izprastu Vācijas situāciju, tiek izmantotas teorētiskās pieejas, kas salīdzina citu Eiropas valstu, piemēram, Polijas vai Zviedrijas, stratēģijas. Pie pašreizējās orientācijas, kas vairāk atbilst NATO prasībām, Vācija arvien vairāk tiek uztverta kā vadošā Ukrainas atbalstītāja Eiropā, kas kārtējo reizi pastiprina šo kultūras transformāciju.

Noslēgumā tas parāda, ka Vācijas militarizētā kultūra balansē uz smalkas robežas starp tradicionālo atturību un vēlmi pēc starptautiskās nozīmes. Paliek jautājums, vai elites militārās ambīcijas var apvienot ar plašu sociālo atbalstu, lai pārvarētu nākotnes izaicinājumus. Debates par iekšēju pagrieziena punktu noteikti paliks aktuālas arī turpmākajos gados.